Rūsa uz nerūsējošā tērauda pēc metināšanas ir bieži sastopamas galvassāpes daudziem inženieriem un konstruktoriem. Aplūkojot dzelteno rūsu ap metinājuma šuvi uz sākotnēji gludās virsmas, cilvēku pirmā reakcija bieži ir "vai iegādātais materiāls ir viltots?" Faktiski vairumā gadījumu materiāls ir īsts, un problēma ir pašā nepieciešamajā metināšanas procesā, kas izjauc nerūsējošā tērauda trauslo līdzsvaru.

1. Kā darbojas nerūsējošā tērauda amulets?
-
Galvenā barjera: hroma oksīda plēve
Hroma saturs nerūsējošajā tēraudā parasti pārsniedz 10,5%. Saskaroties ar gaisu, hroms ātri reaģēs ar skābekli, veidojot uz virsmas ļoti plānu (apmēram 1-3 nanometri), bet ārkārtīgi blīvu hroma oksīda (Cr₂O₃) pasivācijas plēvi. Šī plēve ir neredzama ar neapbruņotu aci, taču to var stingri piestiprināt kā bruņas, efektīvi izolējot saskari starp tērauda matricu un korozīvo vielu.
-
Spilgta metafora:
Šī pasivācijas plēve ir kā cilvēka āda. Laba āda var pretoties ārējām baktērijām; Metināšana ir līdzvērtīga "dziļam apdegumam" vietējā teritorijā, un āda tiek iznīcināta. Ja ar to netiek pareizi rīkoties laikā, brūce būs inficēta un iekaisusi.
2. Metināšanas termiskā lauka ietekmes uz tērauda mikrostruktūru un īpašībām analīze
(1) "hroma deficīta" parādība karstuma ietekmētajā zonā (HAZ){1}}visbūtiskākā pamudināšana.
Tas ir galvenais un profesionālākais locītavu rūsas iemesls. Kad metināšanas temperatūra sasniedz jutīgo diapazonu no 450 grādiem līdz 850 grādiem (īpaši lēnas dzesēšanas laikā), hroms nerūsējošā tēraudā savienosies ar oglekli un nogulsnēs hroma karbīdu (CRC) gar graudu robežu.
- Nopietnas sekas: hroms ir "ieslēgts" karbīdā un nevar piedalīties pasīvās plēves veidošanā. Tas izraisa krasu hroma satura samazināšanos graudu robežapgabalā ap karbīdu (tas ir, "hroma -nabadzību") un dažreiz pat zemāku par kritisko vērtību 10,5%, lai saglabātu izturību pret rūsu.
- Intuitīva veiktspēja: korozīvā vidē (pat mitrā gaisā) hroma{0}}sliktās graudu robežas kļūs par ieteicamo korozijas ceļu. Korozija attīstās uz iekšu gar graudu robežu, veidojot redzamu rūsas līniju abās metinājuma pusēs, ko profesionāli sauc par "starpkristālu koroziju". Smagos gadījumos materiāls var pat saplīst gar graudu robežu.
(2) Metinātās šuves korpusa "fiziskās izmaiņas".
- Sajauciet-materiālus: ja izmantojat nepareizu pildmetālu ((piemēram, metinot 304 tēraudu ar 308 stiepli) vai iestatījumi ir izslēgti, metinātajā šuvē var nebūt tādas pašas sastāvdaļas kā parastajā metālā, kas var izraisīt tā ātrāku rūsēšanu.
- Graudu izmēra problēmas: metinājuma šuves vidus kūst un pārveidojas, veidojot lielākus kristālus nekā sākotnējais metāls. Lieli kristāli parasti nozīmē vājāku aizsardzību pret rūsu.
- Piemaisījumu bagātināšana un defekti: metināšanas laikā var rasties piemaisījumi, porainība un izdedžu iekļaušana, kas kļūst par korozijas sākumpunktu.
(3) Virsmas stāvokļa iznīcināšana
- Oksidēšanās un rūdīšanas krāsa: augstā temperatūrā metinātajā šuvē un tās tuvumā veidosies bieza oksīda skala (zila, violeta, dzeltena un citas rūdīšanas krāsas). Šī oksīda skala ir vaļīga un poraina, un zem tā esošais metāls joprojām ir sliktā hroma stāvoklī, un pati krāsa ir korozijas sākums.
- Paaugstināts raupjums: metināšanas izdedži un šļakatas padara virsmu raupju, kas atvieglo mitruma un korozijas jonu uzsūkšanos, kā arī nav viegli izveidot pilnīgu pasivācijas plēvi.
3. kopīgas operācijas, kas saasina problēmas faktiskajā kaujā
- Piemērotu metināšanas materiālu neizmantošana: Ja, metinot 316L nerūsējošo tēraudu, nepareizi izmanto parasto oglekļa tēraudu pārklātu elektrodu, metinājuma šuves izturība pret koroziju tiks pilnībā iznīcināta.
- Aizsarggāzes trūkums vai nepietiekama aizsardzība: Aizsargājot inerto gāzi, gāzes plūsma un tīrība nav pietiekama vai pārsega vilkšanas laiks ir īss, kas novedīs pie gaisa iekļūšanas metinātajā šuvē augstā temperatūrā un nopietnas oksidācijas.
- Nepareizi metināšanas parametri: pārmērīga līnijas enerģija (liela strāva un spriegums, lēns ātrums) padarīs karstuma ietekmēto zonu plašāku un hroma trūkumu nopietnāku.
- Pēc metināšanas netiek veikta apstrāde: tiek uzskatīts, ka "pietiek ar metināšanu", un metinātā šuve un apkārtējās zonas netiek tīrītas, kodinātas vai pasivētas, kas ir līdzvērtīga "sadegušās" brūces tiešai atklāšanai.

4. Profesionāli risinājumi: no profilakses līdz remontam
Profilakses posms:
- Materiālu atbilstība: izvēlieties zemu{0}}oglekļa vai nerūsējošo tēraudu, kas satur stabilizējošus elementus (piemēram, 304L un 316L vai 321 un 347, kas satur titānu/niobija). Tie var samazināt hroma karbīda nokrišņu daudzumu.
- Procesa kontrole: izmantojiet zemu strāvu un ātru metināšanas ātrumu, lai samazinātu siltuma padevi; Nodrošināt, ka aizsardzība pret inerto gāzi ir pietiekama un efektīva; Ja nepieciešams, iepriekš uzsildiet biezo plāksni vai kontrolējiet starpslāņa temperatūru, lai izvairītos no palikšanas sensibilizācijas temperatūras diapazonā.
- Metināšanas materiāla izvēle: izvēlieties metināšanas materiālu ar atbilstošu ķīmisko sastāvu vai pat labāku (piemēram, metināšana 304 ar 316 metināšanas materiālu, lai palielinātu molibdēna saturu).
Apstrāde pēc-metināšanas:
(1) Mehāniskā tīrīšana: izmantojiet īpašu nerūsējošā tērauda slīpripu vai stiepļu suku (kurai jābūt īpašai nerūsējošajam tēraudam, lai izvairītos no oglekļa tērauda piesārņojuma), lai noņemtu metināšanas izdedžus un šļakatas.
(2) Skābes kodināšanas pasivācija: tas ir galvenais solis, lai atjaunotu izturību pret koroziju.
- Kodināšana: izmantojiet slāpekļskābes -fluorūdeņražskābes jauktu šķīdumu, lai noņemtu oksīda nogulsnes un slikto hroma- slāni metināšanas un karstuma ietekmētajā zonā.
- Pasivēšana: apstrādājiet ar pasivācijas šķīdumu, piemēram, slāpekļskābi vai citronskābi, lai veicinātu virsmas pilnīgas un blīvas hroma oksīda plēves veidošanos.
(3) Elektrolītiskā pulēšana: augsta -pieprasījuma produktiem virsmu var izlīdzināt ar elektrolītisku pulēšanu, un vienlaikus var iegūt lielisku pasivācijas plēvi.